2020.gada 1.aprīlis iezīmēja būtiskas pārmaiņas kārtībā, kādā ārsta kabinetā tiek izrakstītas un aptiekā izsniegtas valsts kompensējamās zāles. Tās paredz, ka ārsts receptē norāda nevis zāļu oriģinālo nosaukumu, piemēram, Ibumetin, bet gan zāļu vispārīgo nosaukumu, šajā piemērā–ibuprofenum (latīņu val.). Attiecīgi aptiekā cilvēkam izsniedz lētākās, vispārīgajam nosaukumam atbilstošās, zāles. Jaunās izmaiņas pandēmijas fonā dzīvē ieviesās bez lieliem satricinājumiem. Ieguvēji, protams, pirmkārt, ir pacienti, kuriem par zālēm tagad jāmaksā mazāk.
Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka laikā no 2020. gada 1. aprīļa līdz 2021. gada 31. martam pacientu līdzmaksājums par valsts kompensējamām zālēm ir samazinājies par 29% jeb 13,27 miljoniem eiro. Tas nozīmē, ka ik mēnesi pacienti ietaupa vairāk nekā 1 miljonu eiro. Turklāt ievērojami samazinājušās medikamentu cenas – 364 medikamentiem ir samazināta kompensācijas bāzes cena, vidējais cenas samazinājums sastāda EUR 19,76.Ieguvums ir ne tikai pacientu līdzmaksājuma samazināšanā. Latvijas Republikas Veselības ministrija pagājušā gada beigās ziņoja par finansiālo līdzekļu ietaupījumu, ko valsts izmantoja papildus kompensējamo zāļu iepirkumiem. Tas ļauj mums palīdzēt arvien lielākam skaitam pacientu, kuri iepriekš nevarēja saņemt pilnvērtīgu terapiju.
Sākotnēji no pacientu puses mēdzām saskarties ar neapmierinātību, ka dažkārt, balstoties uz dotajā brīdī lētāko noteikto medikamentu, zāles var nākties mainīt. Tas nozīmē, ka aptiekā pacients saņem efektivitātes ziņā līdzvērtīgas zāles, bet no cita ražotāja, iesaiņotas citā iepakojumā. Pacientam bija jāpierod, ka zāļu iepakojums un izskats var mainīties. Pēc sarunām ar ārstiem varam spriest, ka lielākai daļai pacientu šobrīd tas problēmas vairs nesagādā un medikamentu lietošana noris bez problēmām. Retos gadījumos zāļu iedarbība kādam no pacientiem var būt atšķirīga. Svarīgi atzīmēt, ka jaunie noteikumi paredz – gadījumos, kad pacients lietojot ārsta nozīmētās, lētākās, zāles, sajūt kādas agrāk nebijušas reakcijas vai nepietiekamu efektu, ārstam ir tiesības (un tas arī būtu jādara) izrakstīt citas, konkrētas zāles. Protams, to pamatojot ar ierakstu pacienta ambulatorā kartē un novēroto blakņu gadījumā, ziņojot par tām Zāļu valsts aģentūrai noteiktā kārtībā. Kaut arī noteikumi paredz, ka ārsts līdz pat 30% no kompensācijas kārtībā izrakstītām receptēm drīkst zāļu aktīvās vietas vietā receptē norādīt tā medikamenta nosaukumu, kurš konkrētajam pacientam ir piemērotāks, Nacionālā veselības dienas dati liecina, ka kopš izmaiņām kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtībā, tas darīts tikai 11% gadījumu. 89% recepšu ārsti izrakstījuši ar starptautiski nepatentēto nosaukumu jeb aktīvo vielu. Tādēļ runāt par to, ka jaunā sistēma ierobežo ārsta iespējas ārstēt pacientu, nebūtu korekti.
Tomēr, neskatoties uz ieguvumiem, kas, pirmkārt, sekmē zāļu cenu samazinājumu, pašreiz publiskā telpā izskan iebildumi pret jauno kārtību. Zāles ir ne tikai neizstājams palīgs ārstēšanas procesā, bet arī komercija, kas nosaka, ka jāpārdod pēc iespējas vairāk un dārgāk. Valsts ar šo jauno kārtību ir būtiski ierobežojusi cenu kāpumu, spiežot ražotājam censties cenu pazemināt. Tas, protams, nevar apmierināt visus zāļu tirgū iesaistītos dalībniekus, kuriem zemāka cena nenodrošina augstāku peļņu. Tieši otrādi. Naudas izteiksmes ziņā peļņas kritums var sasniegt pat vairākus miljonus eiro. Tas attiecas gan uz oriģinālo zāļu ražotājiem, gan atsevišķiem patentbrīvo zāļu ražotājiem. Tādēļ šobrīd varam just vēsmas, kas vēlas veikt regulējumus esošajā kārtībā.
Iepriekšējā kārtība, kad pacients varēja piemaksājot izvēlēties konkrētu medikamentu vai ārsts varēja izrakstīt jebkuras zāles no kompensējamo zāļu saraksta, radīja riskus konkurences pārkāpumiem. Tas, ko bieži neredzam publiski, ir ražotāju mārketinga aktivitātes, virzot tirgū savu produktu, kam nereti ir augstākas cenas, nekā cita konkurenta medikamentam, ar līdzvērtīgu iedarbību. Kompensējamo zāļu gadījumā tagad būtiskāko lomu nosaka zāļu cena, šādu mārketinga aktivitāšu iespējas būtiski samazinot un veicinot godīgu konkurenci. Tādēļ ražotāji meklē iespējas nokļūt lētākajā – references statusā. Lētākā cena nosaka, un pat nereti garantē lielākas pārdošanas iespējas. Tas ir izdevīgi arī valstij un pacientam, radot mazākus izdevumus valsts zāļu kompensācijas ietvaros un pacientam lētāku zāļu gadījumā mazāki līdzmaksājumi.
Izsaku cerību, ka jaunā sistēma tiks novērtēta, pirmkārt, no pacientu puses un Veselības ministrija izturēs ārējo spiedienu, kas cenšas veicināt izmaiņas esošajā kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtībā.
Gribu uzsvērt arī to, ka neskatoties uz daudziem finansējuma uzlabojumiem veselības aprūpes sistēmai, joprojām, zāļu kompensācijas sistēma cieš no būtiska finanšu deficīta. Vērā ņemams finansējuma palielinājums nav bijis jau sen. Iespējams, ka līdz ar finansējuma no valsts budžeta palielināšanu zālēm, vajadzētu ieviest līdzīgu sistēmu kā vairākās citā ES valstīs, piemēram, Igaunijā – iedzīvotājs par kompensācijas sarakstā iekļautām zālēm pats maksā līdzmaksājumu līdz noteiktam maksimālam līmenim, piemēram, līdz 100 eiro gadā. Sasniedzot šo summu, iestājas valsts pilnīgs atbalsts. Tas pasargātu smagāk slimos pacientus, īpaši pensionārus, kuriem zāļu iegāde ir smags jautājums, lai iekļautos savās budžeta iespējās.
Vēlot visiem labu veselību,
Egils Einārs Jurševics
LPMA valdes priekšsēdētājs